Blogs

2020.gada septembrī spērām drosmīgo soli pretī savam sapnim – dzīvei Zviedrijā. Vairākus gadus ziemas mēnešos bijām braukušas uz šo zemi, lai Ilze ar suņiem trenētos sacensībām sniega apstākļos. Un iemīlējām šejienes dabu, cilvēkus un dzīvesstilu. Tas atšķiras no tā, kā ikdienu vadījām Latvijā. Un par šo atšķirīgo, mūsu sajūtām, piedzīvojumiem, bailēm, priekiem arī būs šis blogs. Dzīvojiet līdzi un brauciet ciemos, ja arī jūs uzrunā neskartā Zviedrijas daba, miers, klusums.

Gads ir sācies. Pirmā nedēļa Lapzemē

Viena nedēļa pilna kraukšķīgu, čaukstošu notikumu. Visas mantas nav vēl izpakotas. Nolēmām neierakties izkrāmēšanas, sakārtošanas darbos, lai varam izbaudīt zelta rudeni, kas te ierodas apmēram mēnesi agrāk nekā pie mums Latvijā. Viens no iemesliem, kāpēc esam šeit, ir Zviedrijas daba, un tā neliek vilties. Tomēr visu pēc kārtas.
Notikumu interesantais virknējums liek man aizdomāties par to, kā un kāpēc viss notiek tieši tā. Mans brālis, kurš pie dakteriem ir dabūjams, kā teiktu mana vecmamma: ar sūdainu mietu, aizdomīgi ātri piekrita apmeklēt kādu fizioterapeitu Zviedrijā. Jāatzīst gan, ka nostrādāja reklāma “no mutes mutē”, un ar šejienes draugu atbalstu Valdis tiek pie pieraksta, un neiespējamā misija – bračka pie ārsta – ir kļuvusi par iespējamu. Vizītes laikā piestrādāju par neveiklu tulku, bet kaut kas mani pavilka aiz mēles pateikt, ka gribam pagūt apskatīt kādas foršas vietas apkārtnē. Ar zviedrisku mieru man tika pasniegts padoms – aizbraukt uz Drottnigleden (Karalienes taka), kas šajā gadalaikā esot daudz skaistāka par Kungsleden (Karaļa taka). Man Google Map tiek ierādīts, kur tā atrodas, ieteikts, kad un kā labāk tur aizkļūt. Tā kā raizējos, ka mammai taka būs par smagu (lai gan zviedru izpratnē tā skaitās viegli ejama), pārcēlām iešanu uz Gundegas dzimšanas dienu. Un laimējām loterijā. Pirmdiena Slussforā ausa saulaina. Sakrāmējām mugursomu īsam pārgājienam: divas vestes, rezerves cepure, tēja, uzkodas, ūdens suņiem (Bibis un Honda sastādīja mums kompāniju) un vēl daži sīkumi. Volvo tiek vadīts pa Blå vagen (Zilais ceļš) līkločiem. Tuvojoties Tärnaby, man sametās šķērmi ap dūšu. Pūta ļoti stiprs vējš – tā, ka ezeri, kuriem braucām garām, viļņojās baltām putām. Starp kalniem iestrēguši uzkavējās zilimelni mākoņi. Sāku pamazām sevi zāģēt: laika ziņas Hemavan nepaskatījos, lietusmēteļus nepaņēmām (lai gan tie taču mani uzrunāja: kastīte ar uzrakstu “Lietus mēteļi” uz mirkli piesaistīja manu skatienu). Nu tad aizbrauksim vismaz pa mašīnas logu kaut ko paskatīsimies. Gaisa temperatūra nokritās līdz +3C. Tobrīd biju iekšējā ekstāzē, ka volvo ir ar ziemas apaviem. Pa 11% slīpumu 2 km garā ceļa noslēguma daļa aizveda mūs līdz stāvvietai. Jāpiebilst: lai arī ceļš ir asfaltēts, tomēr tik šaurs, ka divas automašīnas nevar samainīties. Vietām ir maiņas punkti, apzīmēti ar burtu “M”, bet, lai vai kā, nevienam nav ērti rāpties atpakaļ, lai maiņas punktu sasniegtu. Mums noveicās vēlreiz – neviens pretī nebrauca. Lai gan esam atbraukušas rīta pusē, dažas mašīnas jau ir stāvvietā, un akurāt viens ceļotājs ar Austrālijas aitu suni dodas takas virzienā. Skats jau no stāvvietas ir iespaidīgs. Sigulda 25-jā pakāpē un bez sastrēgumiem.
Gar krāčainu upīti izejam pa taku cauri pēdējam bērzu garnizonam. Nonākam atklātā vietā, kur visa veģetācija ir zemāka par ceļgaliem. Spīd saule, un apkārt notiek kas neparasts. Krāsas it visur ir neaprakstāmas. Ielejā dominē dzeltenie toņi, saulē mirdz milzīga ūdenstilpne. Visapkārt ir sarkani pelēks paklājs. Starp kalnu virsotnēm virzās dažādas tonalitātes un pildījuma mākoņi, un mēs redzam, kā vietām snieg sniegs – kā ar otu novilktas balti pelēkas mākoņu strīpas. Jutos kā svētnīcā. Viss likās tik ļoti skaists un svēts.
Labajā pusē kalns ir krietni augstāks par taku, un mūsu divu stundu gājiena laikā tā virsotne apsnieg balta. Ik pa laikam sniegs sasniedz arī mūs, tomēr nerada nekādas neērtības. Gluži pretēji. Uztveru to kā kalnu sveicienu. Vairākas reizes pie sevis un tad arī skaļi jautāju: vai uz šo skatīties kādreiz var apnikt? Aizgājām līdz takas vidum un tad nācām atpakaļ. Ideālā gadījumā takas otrā galā vajadzētu mūs gaidīt mašīnai, bet mums nebija atbalsta komandas. Satikām dažus zviedru pensionārus, kas bija tik pozitīvi, ka uzklāja mums virsū vēl vienu Välkommen till Sverige (laipni aicināti Zviedrijā) kārtu, un doma galvā, ka arī mēs tā gribam vecumdienās, tika iedzīta kā nagla dēlī.
Citādi ikdiena neko daudz neatšķiras no ikdienas Latvijā: darbs, suņi un mājas darbi. Tomēr ik pa laikam izlien kādas kosmosīgas lietas. Piemēram, pie Gundegas jubilejas galda saruna par to: ja būtu laba prognoze ziemeļblāzmai, mēs visi varētu doties pāri upei gaidīt tās parādīšanos. Vai citkārt pus pa jokam, pus pa īstam piedāvājums uz divām dienām lidot ar helihopteru uz kalniem, lai izzāģētu ziemeļbriežiem migrācijas stigu… Un beigās mēs vēl tiekam uz Slussforas iedzīvotāju gada sapulci, kur mūs kā jaunpienācējus apdāvina ar koka medaljoniem Välkommen till Slussfors. Uzzinām, ka Slussforā mīt vairāk suņu nekā cilvēku.
Nedēļas laikā tikai vienu dienu lija lietus. Neesmu vēl atradusi, kurā kastē savu dienasgaismu gaida āras termometrs, tāpēc šobrīd par termometru piestrādā volvo logu stikli – no rīta ir vai nav aizsaluši. Noskatos uz Latvijas laika ziņām un priecājos: man nav jāpārdzīvo, ka siltā laika dēļ ir kādi robi suņu treniņu grafikā. Te var izvēlēties starp vēsu un vēl vēsāku laiku.
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Zelta rudens ķeršana aiz astes

Viss sākās ar to, ka piektdienas vakarā mūs informē, ka ir piektdiena, lai gan abas ar Gundegu visu dienu dzīvojām ceturtdienā. Morāli jau biju nobriedusi nākamajā dienā sēsties pie datora, lai pieslēgtos Latvijai un strādātu. Nebijām vēl precīzi nolēmušas, kurp doties brīvdienās. Pamazām krītošās koku lapas liek pasteigties izlemt, kur noķert vēl zeltainā rudens sajūtas, pabarojot acis, prātu un sirdi ar dabas skaistumu. Viens no ieteikumiem bija doties uz Ammarnäs. Ziemā biju iecerējusi aizbraukt ar suņu pajūgu līdz mazajam ciematam. Pa taisno (sniega motociklu trasēm) tie ir apmēram 70 km. Lai aizbrauktu ar mašīnu – apmēram 160 km. Ziemas iecere izpalika, tāpēc gribēju izlūkot, ar ko man rēķināties šoziem. Sestdien no rīta sataisījāmies (šoreiz tika paņemti līdzi lietus mēteļi, bet aizmirsām padirsenīšus (mīksts paklājiņš, ko nolikt uz akmens, kad gribas piesēst)). Volvo bagāžniekā naski ielēca mūsu komponjones – Honda un Habibi. Līdz Sorselei ceļš vietām pavēra skaistus skatus. Ik pa gabalam ceļa malā stāvēja mednieki ar plintīm, un neviļus aizdomājos, ka te tak cilvēks nevar apstāties, lai vientulīgi mazinātu spiedienu urīnpūslī. Medību sezona šeit ir pilnā sparā, un tai ir pakārtots pilnīgi viss (TOP 3 šejieniešu sarunu tematika: medības, makšķerēšana un laika apstākļi). Arī suņu treniņi tiek pielāgoti – pēc plkst. 17.00 mednieki nokāpj no saviem medību torņiem, un tad varam braukt treniņā. No faunas pārstāvjiem pa ceļam satikām vienu rubeņu papu, dažus kilometrus tālāk – divas rubeņu mammas un nobrauktu rudasti. Vēlāk uzzinu, ka rudās lapsas iznīcina polārlapsu populāciju, tāpēc reizēm pat tiekot maksāts par to, lai veicinātu medīt rudās lapsas (kaut ko atgādina, vai ne, mani PVD kolēģi?).
Sorselē esmu bijusi vienu reizi ziemā, līdz ar to nepamanīju to, ko ieraudzīju bezsniega apstākļos – te ir smilts. Latviešu dārznieka bieds – kārtīga dzelteni balta smilts (lai arī manī mīt noslāpēts dārznieks, šoreiz smilti priecājos redzēt). Un neredz akmeņus. Te ir vairāk priežu, līdz ar to Sorseles apkārtne man vairāk atgādina Latviju. Tomēr aiz Sorseles ātri vien parādās klintis, kalni un akmens bluķi. Te jau biežāk gribējās grozīt galvu, lai aplūkotu ainas, kas paverās ik pa laikam no ceļa. Transformatora būdas ceļmalā vedināja domāt, ka te posms starp ezeru un ceļu tiks apbūvēts (ļoti populāra apbūves gabalu stratēģija Zviedrijā). Mūs īslaicīgi aplaimo saules stari, līdz atkal iebraucam pelēkajā debess zonā. Vēlāk gar ceļa labo pusi plūst upe, kur ir pilns ar norādēm makšķerniekiem “Fisk” (zivs). Pa retam redzam kādu makšķerējam. Upe Vindelälven izskatās ļoti kārdinoša vēl kādam manī snaudošam garam – makšķerniekam. Vēlāk uzzinu, ka upe ir ap 500 km gara un ietek Baltijas jūrā. Jāatzīst gan, ka ik pa laikam upe kļūst par ezeriem. Milzīgiem ezeriem. Aizgrābtas ar skatiem pa labi un pa kreisi, gandrīz pabraucām garām uzrakstam “Kungsleden 1” (Karaļa taka 1). Tas bija mūsu pagrieziens. Stāvvietā jau bija trīs mašīnas. Sapakojāmies un gājām. No Vadima bija ieteikums kādreiz iet divu dienu pārgājienā uz Àijvàk (ļoti ērti virzieniem un takām ir sekot mājaslapā https://naturkartan.se ). Tas ir 15 km gājiens vienā virzienā. Mums plāni bija piezemētāki, un labi vien ir. Plakanzemes iemītniekiem veselīgi jāizvērtē iešanas spējas kalnos. Devāmies Aigertstugan virzienā. Norāde informēja: ja iesim pa vienu taku – stuga (būda) būs pēc 6 km, ja pa otru – pēc 6,5 km (tikai vēlāk ievērojām, ka izvēlējāmies taku, kas paredzēta slēpotājiem). Tā kā mums nebija plāna aiziet līdz stugai, izvēlējāmies platāko taku. Tā visu laiku veda augšup un ir Kungsleden (cik saprotu – vasaras maršruta) daļa, bet ziemā ir sniega motociklu trase no Dikseles). Nācās pacīnīties ar dubļiem (dubļus sataisījuši kvadracikli) un kāpumu – visu laiku uz augšu. Brīžiem smidzināja lietus (ne tā, lai vilktu lietusmēteļus), brīžiem – sniga. Palika karsti, un es cimdus un jaku ieliku mugursomā. Acīmredzot kaut kas arī Zviedrijā pieklibo ar kilometrāžu, jo tad, kad bijām nogājušas 4 km, nākamā zīme informēja, ka līdz Aigertstugan ir 4 km (augstākā matemātika mums palīdz izskaitļot: ja viena zīme saka: 6,5 km un 4 km jau esam nogājuši, tad vajadzētu būt 2,5 km). Pa ceļam satikām aiz akmens laiski atlaidušos sāmu, ar sāmu dunci pie sāniem un bakstām mobilo telefonu (interesanta tikšanās vietā, kur šķiet, ka esam vienas pašas). Diezgan atturīgi viņš apliecināja, ka ejam pareizā virzienā. Par sāmiem esam jau dzirdējušas dažus nostāstus, bet par viņiem noteikti būs cits stāsts.
Visur redzējām ziemeļbriežu klātbūtnes liecības – spiras.
Pēc vēl viena noieta kilometra (joprojām neesam uzkāpušas kalnā) iestiprinājāmies un griezām gājienu atpakaļ. Gājiens uz leju nav īpaši vieglāks par gājienu augšup. Abas suņu meitenes, viegli pievelkot pavadas, liek visu laiku ķermenim būt saspringtam. Temps ir ātrāks, līdz ar to acis signālus, kur likt kājas, dod daudz ātrāk uz smadzenēm, un smadzenes uz kājām. Bijām laimīgas, kad tikām volvo sēdekļos. Tagad man ir diezgan skaidrs priekšstats, kā te būtu braukt lejā ar kamanām, kuras vilktu septiņi labi suņi un grūstu mana un kamanu somas satura svara inerce. Interesanti, vai es tajā brīdī piesauktu Jēzu vai pankūkas krievu valodā?
Tauta runā, ka Kungsleden posms starp Ammarnäs un Hemavan esot skaistākais Karaļa takas posms. Pagaidām man nav iespējas kaut ko salīdzināt, bet ceru, ka būs.
Pa ceļam atpakaļ pēdējais nobrauciens no Sorseles ceļa uz E12 paver skaistu skatu uz dažādos dūmakaini zilos toņos esošajām kalnu kontūrām, kamēr pats ceļš bija dzeltenlapainu bērzu ieskauts. Mednieki pošas mājup. Garām braucot, redzu, kā mednieki pēta zemi un apkārt skraida Rietumsibīrijas laika. Pagūstu nodomāt: “Meklē aizšautu dzīvnieku. Laika dara to, kam tā ir paredzēta.”
Lai jums rastos labāks priekštats par šo vietu – turp un atpakaļ ceļā kopā redzējām kādas 20 mašīnas kopā, no kurām trīs stāvēja nostatus no ceļa, un diez vai ir braucamas (senas). Man, kas dzīvojusi Siguldas šosejas bezgalīgā popūrija skaņās, šis fakts liekas kolosāls.
Pamazām apgūstam informāciju par to, kas un kur dzīvo Slussforā. Ļoti daudz informācijas nāk tieši no mūsu kaimiņiem – Vadima un Lauras. Viņi te dzīvo astoņus gadus. Jāatzīst, ka, visu mūžu dzīvojot Garkalnē, es nevarētu tik daudz pastāstīt par garkalniešiem, cik viņi pazīst vai zina, kas kur dzīvo šajā mazajā Zviedrijas ciematiņā. Pagaidām gan mums ir “putra” galvā ar vārdiem, uzvārdiem un ģimeņu klaniem, bet pamazām kaut kas sāk aizķerties.
 

Lapbiris

Līdz ar lapām no kokiem nobira arī mana mazā triecienskrūvmašīna. Neraža. Tas jau bija gaidāms, jo tās ienākšanu mūsmājās varētu sākt ar stāstu “Sensenos laikos…”. Maza, ērta manai mazajai rokai un jaudīga, tomēr ne tik, lai grieztu ārā roku, kad kāda lielāka skrūve jāiesēdina vietā. Īsāk – tā bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Tā kā šī mazā “Makita” man bija kā trešā roka, šobrīd jūtos “izmesta no laivas”. Piebremzējas arī visi projekti, kas jau stāv manā galvā, gaidīdami savu realizācijas dienu.
Mazliet kaitinošs ir apstāklis, ka normāls būvniecības veikals ir nepilnu 300 km attālumā. Gundega smejoties saka: nākamreiz, izvēloties dzīvesvietu, vajag izvirzīt kritēriju – normāls būvniecības veikals x kilometru attālumā. Lai arī postpadomju cilvēkam ar izdomu viss ir, kā vajag, esmu jau mazliet izlutināta. Latvijā “Depo” bija nieka 7 km attālumā. Protams, te ir iespēja visu pasūtīt, bet jāņem vērā, ka pasūtījumu neatvedīs rīt. Un ne parīt. Un ne aizparīt… Arī būvmateriālu cenas atšķiras no Latvijā esošajām. Ne uz leju.
Izdoma man palīdz. Tualetē WC papīra turētājs tika uztaisīts no nokaltuša bērza atzāģēta zara, nomizots, noslīpēts un nokrāsots (no Latvijas paķēru vienu tumši pelēku pilnu aerosola krāsas bundžu, kas ļoti noderēja). Tapa pārkrāsots arī “Ikea” baltais trauciņš zobu birstēm, kas jau bija nobružāts Latvijā, un pītais groziņš fēnam. Tagad viss ir ieturēts vienotās krāsās, kas Zviedrijā ir tik populāras – balts un pelēks. Es gan gribētu aprobežoties ar šīm krāsām tikai tualetes telpā, jo vairumā tās ir aukstas un ziemā var izjust šo pelēkbaltumu ārā līdz aknām.
Suņiem pārtaisu būdām ieejas rāmīšus, lai mūsu mazajām suņu meitenēm būtu mazliet mazākas ieejas būdās un platāks rāmis, kur var ērti nolikt galvu snaužot. Daļu materiālu salasīju izgāztuvē (neiedomājieties uzreiz Getliņus; te ir vieta, kur vietējie var vest kokus, krūmus, koka izstrādājumus, kas tiks nokurināti Valpurģu naktī maija sākumā). Vēl daļu materiālu man atdeva Vadims. Tiku arī pie pāris lielajām paletēm, kuras jau izjaucu, iegūstot šādus tādus kokmateriālus. Pēc darba savas divas stundas nodzīvojos pa āru, un gadās, ka darbus ārā beidzu jau ar ieslēgtu pieres lampu.
Kauli. Tikām pie alņu kauliem suņiem. Atkal jau ar Vadima palīdzību. Katrā otrajā mājā te ir mednieki, un veiksmīgu medību rezultāts dod iespēju suņiem tikt pie zobu pucēšanas. Brauciens pēc kauliem bija man pirmais mazais “eksāmens” zviedru valodai. Tā kā kaulus dabūju, noskaidroju, ka nekas nav jāmaksā par tiem, un pateicos, pieņemu, ka kaut kā tiku galā ar šo pārbaudījumu. Uz piedāvājumu palikt uz kafiju (kas bija liels gods), noreaģēju mulsi un norādīju uz suņiem (nebiju gaidījusi šādu piedāvājumu, līdz ar to zviedru valodas krājums netika sagatavots pieklājīgam atteikumam vienkārša salikta teikuma veidā), kas gaidīja, kad viņus izlaidīs no piekabes. Ielikām mednieku sarakstā “Jāaizved maizes kukulītis”.
Dzirdējām, ka ciematā varētu būt zviedru valodas pārrunu vakari. Kaut ko labāk zinot bodniece, kura ir vāciete pēc izcelsmes un arī grib uzlabot savas zviedru valodas zināšanas. Tā nu mēs aizčāpojām uz bodi, lai šo to iegādātos un pārrunātu šo jautājumu. Angļu valodā. Pagaidām joprojām nekas tieši nav zināms, atstājām kontaktus un info, ka mēs labprāt gribētu pievienoties, ja kas tāds notiks. Interesanti, ka, viesojoties pie lietuviešiem, kur bija uzaicināti arī zviedru draugi, zviedridskā komunikācija viņu starpā tika uztverta tīri labi – ja nesapratām vārdus (protams, bija daudz vārdu, kurus man vajadzēja atcerēties), tad diskusijas tēma ik pa laikam tika uztverta. Bez niansēm.
Treniņi. Lēnām iešūpojamies. Salīdzinoši siltais laiks un ikdienas pienākumi neļauj ieiet ritmā, tomēr nav tā, ka suņi treniņos netiktu. Akmeņainie ceļi ik pa laikam suņiem nodeldē nagus līdz dzīvnadzim. Līdz ar to sāku vilkt zābaciņus, turklāt tos velku dubultā. Tas novērš traumatismu. Treniņos novēroju, ka suņi meklē mazāk akmeņainas vietas uz ceļiem. Nelieku tiem turēties visu laiku pie ceļa pašas labās malas, kas ir akmeņaināka. Tikai reizēm, kad nav pārredzams ceļa posms vai pārbaudītu, vai komandu “Džī mala” kāds vēl atceras, vai kad tuvojas automašīna. Dzirdu nostāstus par aļaskāniem, ka tiem ir pilnīgi vienaldzīgi akmeņi. Nezinu, vai tam iemesls ir tas, ka paaudžu paaudzes ir uzaugušas uz akmeņiem. Mēs esam te pārnākuši no mīkstām kāpu smiltīm.